Like this:

Šorīt pieceļamies plkst. 06:00 svaigi kā gurķīši, kārtīgi izgulējušies principā 16 stundas. Pa nakti, laikam saunas sarunu iespaidā redzu sapni par to, ka man ir jāiet maģistros – sapnī redzot pat pašu Stūri! Nu nē… Turpat teltī vārām ūdeni, lai ieēstu kādu siltu roltonu un iedzertu kafiju. Sēdēt pagrūti tulznu dēļ – nevar ne šā, ne kā. Kad paēsts, sākam pakot nost telti un kārtot mašīnu, lai brauktu kaut cik Latvijas virzienā.

Stundas laikā esam gatavi un 07:20 ripināmies prom no Mehamnas lidostas Mehamnas virzienā [Bai Bai] ar mērķi nopirkt zivis. Pirms tam gan mums bija ideja, ka varētu tās zivis iet zagt pa nakti, kad būs tumšs..
Uz atvadām Bize sacer mazu dzejolīti:

Baibai sāpe, Baibai sāpe
Baibu vienu pametuši
Baibu vienu pametuši
Mehamnas lidostā

Bai-Bai (mēs gan atkal braucam iekšā)

Rodas ideja aplūkot 29. waypointa vārtus jeb, citiem vārdiem sakot, NBS otra iespējamā maršruta sākumu, tāpēc atkal dodamies uz mīļo viesnīcu dabūt waypointa koordinātas, jo iegādāto karti esam pasējuši. Vimba izdomā, ka varētu iegādāt arī Nordkyn kreklu no viesnīcas (ar tādiem tur tie darbinieki staigā), bet hotelis vien no 08:00 strādā, nedaudz ir jāpagaida. Pa to laiku izdomājam, ka varētu doties uz Nordkapp, ja jau mums ir tik daudz laiks vēl. Bize tiek pie telefoniskā interneta un mēs sākam pierakstīt potenciālos slēpņus Nordkapp tuvumā. Un tad jau viesnīcas darbiniece klāt, uz Vimbas jautājumu par iespēju iegādāt kreklu un tā cenu, viņa atbild 250 NOK. Laviešu naudiņās tas ir 22LVL – Vimba atsakās, bet es, kādu laiciņu padomājot, izdomāju, ka jāpērk nost. Lielu lomu nospēlē Bizenaja arguments, ka būs maika no paša Nordkyna un kad es vēl te būšu. Bet pareizi – naudu nežēloju un melno maiku nopērku.

Tālākais plāns ir zivju iegāde. Šo zivju, kas kaltējas, kā izrādās 5 mēnešus

Mehamnas zivis

Pēc ilgām sarunām ar pārdevēju tas piekāpjas tomēr paņemt eiro un tad pa 40 eiro vimba un bize iegādājas 4 šādas zivis. Ceņņiks jau ne pa jokam! Pulkstenis jau tuvojas deviņiem rītā, kad it kā ir sarunāts ar krieviņu, ka viņš brauks ar mums uz Latviju un ieradīsies uz Mehamnas lidostu. Cenšamies viņu sazvanīt, pilsētā sameklēt auto, bet tas neceļ ne ausu. Vien Vimba nedaudz nelegālā un vairākzvaigžņu-terrain veidā pa starpu nobildē Mehamnas ostu..

Mehamnas osta

Tā kā mūsu darījumi Mehamnā sevi ir izsmēluši, krieviņš nav sazvanāms vai jebkā citādi dabūnams rokā, tad dodamies lēnām prom. Vēl pa ceļam spriežam, kā diez viņš attiektos uz to, ka brauksim caur Nordkapp.

Tad nu kā runāts dodamies uz 29. waypointu, uz otrajiem vārtiem, bet skats, kuru ieraugām, ir aptuveni šāds…

29. waypoints aka Otrie Vārti

Ja labi ieskatās, aiz kalniņa ir skatāms vienkāršs akmeņu krāvums un nekādu vārtu tur nav. Tikai pliki akmeņi ceļa malā. Kad šis apskates objekts ir apciemots, dodamies prom. Sasniedzot Kinnarodden pussalas šaurāko vietu, vimba uztapina panorāmas kustīgo bildīti. Cerams, arī jūs spēsiet noķert kādu foršu emociju un ielīst kadrā, lai justos, ka būtu tur bijuši..

Kinnarodden pussalas šaurums

Norvēģijas ceļi šeit ir ļoti līkumoti un kalnaini. Man metas nedaudz šķebinoša dūša no šiem karuseļiem. Ļoti ātri arī nevar braukt, jo tad var nepamanīt kādu pretim braucošu mašīnu un nepaspētu samainīties. Daba ļoti fantastiska! Fjordu kalniņi, nelielie serpentīnveida ceļi, lai apbrauktu līcīšus. Acij tik tīkams, ka man nākas nedaudz nožēlot, ka turpceļā visu šo skaistumu vienkārši nogulēju. Kad sasniedzam vietu, kur sadalās ceļi – vai braukt uz Nordkapp vai griezties Somijas virzienā, izdomājam, ka ai nē, uz Nordkapp nebrauksim, tā vietā ķemmēsim Helsinkus. Domāts, darīts! Pa ceļam aizdodamies uz netālo Lille Rosin slēpni, pie kura tiek noslēgtas derības, ka vimba to atradīs 2 minūšu laikā, lielākoties tāpēc, ka diff uzlikts 3.5. Kad divas minūtes pagājušas un no Vimbas ne miņas, dodamies arī ar Bizi. Mazs sarkans tiltiņš, zem kura, lai tiktu apakšā jāizpildās par aptuveni 2 vai 2.5 terrain zvaigznēm. Slēpni atrod Bize. Pēc šī dodamies Somijas robežas virzienā, tālumā redzam augstu, vertikālu kristāliskā pamatklintāja sienu – ļoti smuki! Vēl pirms iebraukšanas Somijā redzam amizantu skatu, kuru nodēvējam par Pisuāri pieskrūvēti pie žoga un tajos iestādītas puķes. Plkst. 13:45 šķērsojam Somijas-Norvēģijas robežu, pārbraucot Tanas upei. Šoreiz izlemjam doties pa Somijas pusi.

Nākamais pieturas punkts – Kuninkaankivi. Akmens ceļa malā par godu karalim Gustavam Ādolfam laikā, kad tas apsekoja savus īpašumus. Tiesa, smuki uztaisītas kāpnītes, pa kurām tikt lejā un tālāk paveras skats uz kārtējo Somijas ezeru. Pēc šī neilgā laikā sasniedzam pilsētu Ivalo, kurā palikuši nepaņemti slēpņi. Ievērības cienīgs ir Ivalo Beach, kuram sākotnēji piebraucam ne no tās puses, kā rezultātā esam spiesti doties labu gabalu atpakaļ, lai šķērsotu platu upi. Slēpņa mērķis ir parādīt meklētājam pludmali.. no upes pretējā krasta! Pati kaste iemesta kaut kur krūmos

Dodoties tālāk, atklājas, ka turpceļā vimba un bize, lai uzturētu riepā gaisu, atspiedušies katrs 30 reizes, bet es neko neesmu jutusi. Pēc šī seko žests no Līgatnes (Limbažiem). [Pat vairs neatceros, kura bija īstā pilsēta un kas tas bija par žestu]. Plkst. 17:55, esot N6827.354 E27 50.427 iebraucam nenormālā miglā. Priekšā gandrīz neko nevar redzēt, pie tam, lai situāciju pasliktinātu vēl vairāk, mums pa priekšu velkas somu treileris, bet apdzīt kaut kā nevelk, jo neredz ne tikai to, vai pretī brauc kāda mašīna, bet pat to, vai ceļam ir kāds līkums kaut kur vai ne. Kādu laiku čunčinām aiz lēnā soma, bet, kad migla normalizējas, braucam tam garām.

Nemanot ir pienācis savdabīgs vakars, esam izbadējušies, jo gandrīz neko kopš brokastīm neesam ēduši, tad nu piestājam kādā šosejas nobrauktuvē, lai beidzot, pirmo reizi uzvārītu makaronus. Var just, ka esam pabraukuši uz siltāku klimatu, jo nobrauktuvē ir pilns ar odiem, tamdēļ visu smago darba nastu uz sevi uzņemas vimba, vārīdams makaronus, bet mēs sēžam tikmēr mašīnā. Ne jau gluži vimba stāv tam katliņam klāt, arī viņš ienāk piesēst, bet tas labi nebeidzas, jo pēc laika katliņš pāriet pāri – Vimba, Tu tak esi zelts!! Makaroniem pieliekam klāt beidzot arī tušonku, kečupu un lielkluču sieru un gardām mutēm ēdam traukus tukšus. Nu beidzot jūtamies kā cilvēki!

Braucam tālāk, līdz sasniedzam Ziemassvētku Vecīša mežu un tad parku. Atkal šķērsojam Polāro Loku un saprotam, ka tagad drīz vien ieraudzīsim arī tumsu. Pie konstantās gaismas jau tik ļoti esam pieraduši, jūtamies pozitīvi visas 24h garās dienas gaitā. Temperatūra ārā jau ir +11! Silti, nudien! Un saule nenoriet joprojām – nav svarīgi, kad ko pa dienu dara, jo tā nekad nebeidzas – Forši!!!

Iestājoties 2. jūlijam, iebraucam Rovaniemi, kur ir plāns kārtīgi paķemmēt pilsētu. Ārā, protams, joprojām ir gaišs kā dienā, kas šoreiz nedaudz traucē meklēt pilsētas slēpņus. Un te nu jāsaka, ka tas ir jūtams, ka meklējam pilsētas slēpņus, jo parādās gan micro, gan nano, no kuriem daļu tā arī neatrodam. Apskatām skaistu lokomotīvi. Bet pie slēpņa Lapin Karjalaisten Muistomerkki piedzīvojam nelielus pigorus. Visupirms jau, slēpnim ir jābūt zem soliņa, bet mēs tā īsti nevaram pameklēt, jo pretējās mājas 2. stāva balkonā stāv sieviete un pīpē, un cītīgi mūs vēro. Tad vienā brīdī sieviete dodas iekšā un mēs jau sapriecājamies, ka nu varēsim meklēt kārtīgi. Kā tad! Paskatoties uz balkonu, es redzu, ka viņa balkona durvis ir atstājusi pusvirus un nu cītīgi mūs ar zibspuldzi fotogrāfē. Kamēr es skatos, viņa vismaz divas bildes ir uztaisījusi. Ar vimbu smejamies, gandrīz vēderus turēdami. Kad saprotam, ka slēpnis tur nav, dodamies prom.

Ceļā starp Rovaniemi un Sodankyla jau otrreiz vērojam latviešu acīm neierastu skatu. Šoseja ir divkārt paplatināta un gar malu aptuveni 2-3km garumā izveidots skrejceļš lidmašīnām. Skats iespaidīgs un redzēšanas vērts!

lidlauks iekš šosejas

Tālāk seko daudzi nenozīmīgi vairāk vai mazāk drive-in slēpņi, no kuriem jāizceļ IiSi KokoElma, kuram konteineris paslēpts velosipēdā, kas pieķēdēts pie koka. Samērā neilgi pēc šī sasniedzam nākamo lielāko pilsētu – Oulu. Arī te spīd pilsētslēpņi ar maziem konteineriem. No šiem, kā par brīnumu, ir tikai viens DNF. Cerību pilns ir slēpnis Ouli TB Hotel [jo sevišķi vimbam, kas atkal sauc Visi trakabļi mani!]. Kaste nez kāpēc noslēpta mežā, kur ir pilns ar odiem. To varētu raksturot tā: Bize-Kaut kas kož dibenā! Sit sev ar roku un uzreiz dabū 4 odu līķus. Mērkaķātrumā ierakstāmies, paņemam vienīgo trakabli, ieliekam vietā un skrienam prom!

Jau ir pienācis rīts – plkst ir 05:00 vai 06:00 rītā, gulējuši neesam, ne vimba, ne bize pabraukt vairs nevar, tāpēc piestājam benzīntankā pagulēt. Mašīnā gulēt nav tas ērtākais variants, bet mēs pamanāmies nošņākt veselas 5 stundas. Plkst. 11:30 pamostamies, ieejam iepirkt kādu možu pārtiku ABC benzīntankā un plkst. 12:00 sasniedzam ceļazīmi, kas vēsta, ka līdz Karsamaki vēl 17km, bet Jyvaskyla – 230km. Phe! Kas tad tas ir – 230km?! Viens pūtiens un būsim tur!

Esam atbraukuši atpakaļ pie turpceļa nesekmīgajiem zvaniem. Šoreiz stāvvlaukums pilns ar mašīnām, bet augšā – kur jāiet mums par laimi neviens negorās. Meklējam diezgan ilgi, bet mistiskā veidā izdodas atrast! Super! Par vienu DNF mazāk! Ap 14:00 atkal sajūtamies izbadējušies un nolemjam turpināt vārīt makaronus. Skola jau ir rokā, tik klāt vēl nācis somu zemē pirktais dzeramais jogurts. Kā nu ne, kā sarunu gaitā sanāk, vimba saskatās uz jogurta iepakojumu un saka, ka jogurts makaronos uzputos. Te nu tā vietā bija jābūt buljona kubiņam. Atkal smieklu šalts!

Paēdam un lēnām jūtam, ka paliek karsts!!! Āra temperatūra jau ir sasniegusi +15! Vasara ārā!! Novērojam arī dīvaino somu braukšanas kultūru – pa šoseju vienkopus brauc kādas 10 mašīnas – neviens nedzen nevienam garām. Stulbums. Bize nosauc somus par idiotu tautu.

Skrien pa ceļu maziņš knariņš
Viņam pakaļ zilo bariņš

Tālāk apmeklējam Savivuori skatu torņa slēpni, kuram slikta piebraukšana. Braucam pa kaut kādu ceļu, un es secinu, ka tas ceļš iet nepareizi! [Haa-haa!] Tad nu metam ripā un braucam no otras puses, līdz skatu torni sasniedzam. Bet tā arī nav skaidrs, vai slēpnis ir par godu tornim

skatu tornis

vai -Etnogrāfiskā Brīvdabas muzeja ēkām

Brīvdabas Muzeja ēka

Katrā ziņā slēpni mēs atrodam un atpakaļceļā nolemjam uzkāpt tornī. Tas maksā 1 eiro, bet tomēr ir tā vērts. Augšā, uz katru no debespusēm ir pielīmēta A4 lapa ar attiecīgo uzrakstu – North, East, South, West, kā arī pie katra no tām ir nolikta tāda kā tur sastopamo augu grāmata..

skats no torņa

skats no torņa 2

vimba tornī

Tikai nesaki, ka Tu neesi buldozers (by vimba_zlobnaja)
Daudz vēl padomu mums priekšā, liekam jaunu slēpni iekšā (by bizenajs)

Tālāk dodamies uz netālo avio muzeju Ilumimuseo vai kaut kā tā. Bizenajs ir sajūsmā, kad ierauga SAAB ražojumu – lidmašīnu. Protams, ne mirkli nedomājot, tai klāt tiek piedzīts bizes autiņš un taisīta fotosesija ar brālīšiem..

SAAB brālīši

Diemžēl muzeja telpās izlemjam neiet, jo tad mums tur atņemtu 6 eiro no katra. Tik daudz lidmašīnu dēļ mēs neesam gatavi ziedot. Mums pietiek ar tām, kuras redzam ārpusē.

15:45 es secinu, ka to Ziemeļu ietekmi baigi jūt, jo āra temperatūra jau ir +20! Nedaudz tālāk mums priekšā ir slēpnis Hakomaja, kuru tā arī neapmeklējam sekojošu iemeslu dēļ.. Hakomaja taču ir Trako Māja!! Un hints, kas skan – Turhautunut tintti – nozīmē trako kreklu. Tur jāiet iekšā pie priekšnieka un jāsaka, ka esi Napoleons..

Nedaudz tālāk uz Jyvaskyla pusi beidzot sasniedzam turpceļa ōsam vietu – hokejfutbollaukumu ar sakarinātajām lampām vienkārši šosejas malā. Šoreiz piestājam malā, lai nobildētu un ieēstu pupiņas no burciņas..

hokej-futbollaukums ar lampām

17:30 jau sēžam Jyvaskyla sastrēgumos, neskatoties uz to, ka skaitās, ka atrodamies uz bāņa. Sastrēgumu dēļ izlemjam Jyvaskyla slēpņus likt mierā, lai tie tur čum un mudž. Nākamais ne-pilsētas slēpnis atrodas skaistā vietā – Oravakivensalmi. Liela ezera krastā, kuram pa vidu rēgojas milzonīgs akmens!

Neilgi pēc šī tiekam uz bāņa, pa kuru ļauts braukt uz 120. Bet, neskatoties uz to, mēs braucam uz visiem 150. Attālums no Jyvaskyla līdz Helsinkiem mērojams tikai pa bāņiem, braucam ātri un ap 22:00 ieripojam jau Helsinkos. Pirmais darāmais darbiņš ir ostas apmeklējums, lai iegādātu prāmja biļetes uz Tallinu. Šoreiz negribam, lai sanāk kā turpceļā, ka tiekam uz prāmja pēdējā brīdī. Par laimi osta un Tallink kases vēl strādā. Noskaidrojot biļešu cenas, nākas secināt visai interesantas lietas. Piemēram, prāmis, kas ir 10os no rīta maksā teju divreiz dārgāk nekā tas, ka 14:00. Attiecīgi 165 pret 88 eiro. Nolemjam, ka tās 4 stundas jau mums neko nenodarīs, pie tam ietaupīsim naudu un nav jau tā, ka būtu kaut kur baigi jāskrien. Par mums trim un vieglo auto samaksājam 88 eiro – liekas, ka lēti.

Tālāk, kad biļetes ir rokā un instrukcijas saņemtas, kur tieši un cikos mums jāierodas, izlemjam doties ķemmēt Helsinkus. Kamēr Helsinku kartē, ko esam dabūjuši no Tallink darbinieka atzīmējam slēpņus, no Tallinas pienāk prāmis ar visvisādiem ļaudīm. Viena no pasažierēm, kas acīmredzami ar grādīgo dziru uz klāja ir pāršāvusi pār strīpu vaicā mums pēc cigaretes. Neviens no mums nesmēķē, tamdēļ palīdzēt nevaram. Tikmēr viņas draudzene ir devusies pie kaut kādiem draugiem ostas telpā parunāties, bet otra meitene, sapratusi, ka apkauninājusi tikai sevi ar nevarēšanu kārtīgi parunāt, bīdās atkal mums klāt ar tekstu Kill me! Nu neko, par laimi viņas draudzene pa visu ostas telpu nokliedzas Aleksandra! un šī ir prom!

Visupirms aizbraucam pēc Helsinku ostas slēpņa, no kura paveras brīnišķīgs skats uz prāmi, ar kuru noteikti nekur nebrauksim.

svešais Shuttle

Helsinkos ar slēpņiem iet visvisādi. Gan atrodam, gan DNF, bet lielāku mūsu uzmanību piesaista fakts, ka pilsētas centrs plkst. 00:00 ir pārblīvēts ar piedzērušiem un sanarkojušiem somiem. Redzam sabiedriskā transporta autobusu, plkst 02:00 naktī, kas ir piebāzts ar cilvēkiem – tā arī nesaprotam, uz kurieni viņi visi brauc. Vispār ir baigais nogurums kaut kur un kaut ko meklēt – nogurums kājās, neesam vēl attapušies no lielā NBS gājiena, kā arī pilsēta netīra, piedrazota un uz katra stūra pa kādam piedzertam ģīmim. Kad Helsinku slēpņu epopeja ir galā, dodamies meklēt vietu, kur bišķi pagulēt, lai vēlākais 13:00 būtu ostā uz prāmi.

Sameklējam vēl Somijas maķīti un saēdamies neveselīgu pārtiku un tad pēc nelielām apļveida riņķošanām un atgriešanām turpat, kur bijām, uzejam foršu mazu pļaviņu pie stadiona. Ātri uzceļam telti, sametam iekšā paklājiņus un guļammaisus un liekamies uz auss.

Pamostos 07:36 no tā, ka ir karsts! Galu galā esam jau dienvidos. Veco, labo laiku vārdā ceļos augšā un izstaigāju stadiona teritoriju, priecājos par celiņu sarkano krāsu, tāllēkšanas bedri – atceros laikus, kā bija, kad es… Nu jā. Pie finiša redzams elektro tablo, kas saka, ka ārā ir +18 grādi – tik silts laiks sen nav redzēts. Kad aizeju atpakaļ uz telti, izvelku ārā paklājiņu un guļammaisu un guļu turpat zālē, ēnā. Nesaprotu, kā vimba un bize var tur teltī tādā karstumā pagulēt. Pēc dažām stundām pieceļas arī viņi, lēnām sapakojamies, paēdam brokastis, sakārtojam mašīnu un neilgi pēc 12:00 braucam atpakaļ uz Helsinkiem.

Maldāmies tik ilgi pa mazajām ieliņām, ka pie prāmja esam tikai neilgi ap 13:00. Tiekam sagrupēti pa rindām, kas uz kuru stāvu brauc, pārbauda pases, biļetes un tad jau arī braucam virsū. Šis prāmis liekas foršāks, pārredzamāks

uz klāja

Šoreiz 2 stundas uz klāja paiet ātrāk. Varbūt tāpēc, ka mazāk gribas mājās. Pēc 16:00 iebraucam Tallinā, kur, protams, plānojam atrast kādu slēpni. Pilsētā paņemam 4, no kuriem pie viena vērojams brīnišķīgs panorāmas skats uz pilsētu. Negribas laiku tērēt Tallinas centram, tomēr mājās gribam nokļūt jau šo vakarā, lai svētdiena ir brīva, tāpēc dodamies uz piepilsētu. Visai smieklīgs ir slēpnis Terevana ar terrain 3.5, no kura pat paspējam sabīties, bet, kā izrādās, tā ir viltus trauksme!!

Tiesa, nākamais slēpnis sola kaut ko vairāk – 1. maijs. Jāpeld pa upīti uz saliņu, bet pirms tam jāšķērso grāvis, kur ūdens gandrīz līdz viduklim, bet pēc tā seko gājiens cauri nātrēm. Mēs ar Bizi šādiem uzdevumiem neesam gatavi, bet vimba, argumentējot, ka ja jau esam te iebraukuši, tad jāpaņem, dodas cīnīties. Kā vēlāk izrādās, šis ir pirmais slēpnis, kuru vimba paņem, kails būdams, bet pats slēpnis tāds nekāds, ne noslēpts kā nākas, ne kā. Parazitējot uz vimbas paveiktā, tiekam arī mēs ierakstīti viesu grāmatā.

Tālāk ceļa malā vairs tikai viens slēpnis – Konuvere. Ar šķībām koordinātām, bet toties apskates objekts tik tiešām ir to vērts! Vecs, bet atjaunots tilts pār upi, kas pēc skata ļoti līdzīgs Kuldīgas tiltam pār Ventu.

Tālāk pārbraucam uz Pērnavu, kur paņemam arī webkameras slēpni. Vakars jau atkal ir klāt, līdz Rīgai vēl gabals ko braukt, tādēļ nolemjam vien iebraukt pakaļ Baltijas valstīs vecākajam slēpnim – Lighthouse stash / Majaka aare. Slēpnis pats par sevi pilnīgi nekāds, noslēpts mežā, bet statistikai par vecāko atrasto slēpni derēs gan! Turpat, ejot uz mašīnu, bize un vimba man apskaidro, ka šis brauciens nu nav nekāds dzīves rožu dārzs un princis baltā zirgā nebūs, jo balto zirgu nokāvām un zobenu pārdevām.

Uz Latviju virzāmies pa veco šoseju, uztaisām nelielu pitstopu Ainažos, kļūstam sarūgtināti, ka Hesītis ir ciet un braucam uz Rīgu. Rīgā iebraucam jau ap pusnakti, Bize izvadā pa mājām, sadalām pāri palikušo pārtiku [kas ir daudz] un mūsu grandiozais brauciens uz NBS diemžēl ir beidzies…

… noslēguma vārdi sekos pēc tam