Like this:

Kas ir NBS…? Nothing But Stones – slēpnis, kas atrodas turpat pie Eiropas galējā sauszemes Ziemeļu punkta – Nordkyn / Kinnarodden, Norvēģijas Ziemeļu galā. Lai nu kā, šis slēpnis ir arī visa brauciena mērķis un tad beidzot ir tā diena, kad uz to dosimies. No Nordic Safari hoteļa mums ir karte, mums ir GPS ar sabakstītiem waypointiem, par kuriem zinām, ka tie ir akmeņu krāvumi akmeņu laukos.

Iepriekšējā vakarā, kad likāmies uz auss, izlēmām pagulēt 2 stundas un iet ārā ap 02:00. Jā, kā tad! Pamostos kaut kad no vimbas čaukstināšanās un izrādās, ka plkst jau ir 05:40. Nu labi, nolemjam pēc 20 minūtēm celties un tad iet. Aizmiegam. Nākamajā reizē, kad pamostos, es minu, cik varētu būt pulkstenis – septiņi, astoņi? Vimba palabo, teikdams, ir 09:20. Super! Jau nieka 7h mums vajadzēja kaut kur iet. Nu labi, tajos 09:20 tad ceļamies, novācam telti [jo to mums vajadzēs līdzi], pārpakojam somas, guļammaisi, paklājiņi, ēdmaņa, ūdens un varam doties. Mašīnu pārdzenam uz lidostas stāvvietu, somas mugurā, vēl pēdējie atskati uz paliekošo un soļojam cauri vārtiem. Un vēl pie vārtiem secinām, ka būsim bez fotoaparātiem, jo manējais atteicās tālāk darboties jau vakar, un arī bizenaja aparāts šodien vairs neslēdzas iekšā… Ir 11:05.

Tūliņ aiz vārtiem jau izbeidzas visu iemītā taka, bet jāiet tomēr pa mākslīgi nobērtiem akmeņiem gar lidostas žogu. Jau tad plecos jūtu, ka somā tomēr ir smagums un nebūs viegli. Kāpjam pirmajā kalnā, kurā vēl nav akmeņu, bet jau ir grūti! Zeme mīksta, aug kaut kāds mētrājs, takas nav, var brīvi interpretēt un izvēlēties ērtāko vietu, kur iet. Vimbam pie somas piekarināts katliņš – visu laiku grab, bet mēs vismaz zinām, kur viņš atrodas. Pirmie 4- 5 km paiet nemanot, spēks un enerģija ir pārpārēm, visus purvus apejam ar lieliem līkumiem, lai neslapinās kājas, sekojam topenei un ejam, esam laimīgi!

11:31 -viens no pirmajiem waypointiem (lai gan šis varbūt bija fake`ais)

turpat

Tad jau arī sasniedzam upi, kas jāšķērso basām kājām. Esmu saskatījusies Zais bildes, kur redzams, ka zābaki tiek nesti pie rokas un domāju, ko tur daudz, es arī tā darīšu. Novelkamies, zinām, ka ūdens ir auksts, bet iekšā jākāpj ir. Un ūdens tiešām ir auksts! Bet šoreiz tas nav galvenais, kamdēļ ir grūta pāriešana – upes gultne ir akmeņiem klāta, un asiem akmeņiem klāta. Ik soli ir jāapčamda ar pēdu gultne, lai atrastu stabilu vietu, bet, kamēr stāvi uz vienas kājas, Tevi straume gandrīz gāž nost un smagā soma plecos un zābaki rokās. Un upes vidū tas vainagojas man brīnišķīgiem panākumiem, zaudēju līdzsvaru un, lai neiekristu upē pati ar visām mantām, es smuki atstutējos ar zābakiem pret akmeni upē. Piesmeļu abus zābakus ar ledusauksto ūdeni, apstulbstu. Labi, ka bize man vēl uzbļauj: “Lej taču āŗā! Negaidi!” Pēc mirkļiem esmu otrā upes krastā ar slapjām zeķēm un slapjiem zābakiem. Neko padarīt nevar, atpakaļ jau neies, izgriežu zeķes, piesienu pie somas, lai žūst un uzvelku sausas. Ejam tālāk un principā nav tik traki, to slapjumu nemaz nejūt

upe (bildē, protams, nekas ļauns tur neizskatās)

Visu ceļu līdz upei es domāju: Nu kur tad tie akmeņi, kad beidzot būs? Pēc upes arī sākās. Mēs, joprojām enerģijas pārpilni, īpaši neiespringstam uz kalnu apiešanu, bet ejam tiem pāri, gandrīz pēc azimuta. Daži waypointi paliek kaut kur apakšā, bet mēs tik pa taisnāko ceļu. Un akmeņi vis visādi, gan ar ļoti asām šķautnēm, uz kurām kāpjot, ceru, ka nekas tur nelūzīs un ik soļa arī ir doma galvā, ka akmens nekustēsies un nebūs negaidīti pārsteigumi. GPS diemžēl nesanāk darbināt non-stop`ā, jo šodien tam ļoti iegaršojušās baterijas! Viens moments  un ir tukšas, tāpēc to atstājam nebaltām dienām, tā teikt. Vadāmies pēc kartes. Pamanot ik waypointu, skaitām, kurš pēc kārtas tas ir. Ik pa laikam kādā lejiņā novietojies ezers, gultnē akmeņi, krastos akmeņi, kurus dažviet sedz arī cieta sniega kārta. Ārā ir +6 vai +7 grādi, eju cepurē un cimdos.

Pa starpu pamanāmies palaist garām divus waypointus un vienā mirklī vairs nesaprotam, kur esam un kur ir jāiet. Ieslēdzu GPS un izrādās, ka esam jau pie 18. waypointa – ainava nemainās, tikai kalni un lejas, kas akmeņiem klātas. Uz mirkli apstājos, lai izbaudītu ainavu, skats sirreāls – skaties jebkur riņķī apkārt, vienīgais, ko redzi, ir nebeidzami akmeņu lauki, kalni un lejas. Un mēs joprojām bliežam pāri visiem kalniem, esam sprigani kā kalnu kazas! Ik pa laikam uzēdam enerdžaizerus – sūkājamās končas Bārbeles. Kaut kad pēc pusceļa sākas visgarlaicīgākais un nomācošākais posms – n kilometru garumā ejam pa kalna nogāzi tai paralēli, lejā plūst upe un acu priekšā visu laiku redzam to vietu, kur upe pagriežas un kur turpināsim iet pa plato, nevis pa piekrasti. Iešana ir grūta un nogurdinoša, tā kā kalns atrodas no mums pa labi, tad visu laiku labās kājas potīte atrodas slīpā stāvoklī pret virsmu, laužas ārā un ir sāpīgi. Tomēr skats, kur mums jātiek dod spēku līdz tam tikt. Protams, ik pa laikam taisām pauzes, kuru laikā pasēžam uz viena no daudzajiem akmeņiem, padzeramies ūdeni un uzēdam končas. Par ūdens daudzumu nevar sūdzēties, ezeriņi ir ik pa laikam un arī upītes.

Vimba un bize aizsteigušies man pa priekšu, bet es tikmēr klemberēju pa vienu no akmeņu laukiem, uzreiz tā galā redzams 24. waypoints, kur sadalās ceļi. Vēl uzkāpju nelielā kalniņā, kur esam nolēmuši ieturēties un atpūsties, jo visiem jau tā iešana ir nedaudz piegriezusies. Taisām roltonus, līdz galam vēl palikuši 6km. Ir plāns noiet tos sešus pa augšu bez somām un atpakaļ pa pludmali. Sāp abas pēdas, labais īkšķis, labais celis. Vimbam sāk mesties tulznas. Un vispār, te nekā nav – kalni un TIKAI akmeņi. Lieli, mazi un tikai duij!

Paēdam roltonu, noliekam somas kaut kur zem [lai, ja līst, viss nesalīst], paņemam trakabļus, naudu, alu, ūdeni, šokolādi un dodamies! No savas točkas izejam 20:05. Tātad, pa 9h esam nogājuši teorētiski 18km un paēduši. Kilometri gan noteikti ir vairāk. Pirmajā mirklī domāju: Ai, nu kas tad tur būs, bez somas aizcilpot 6km turp, ielogoties, palūkoties un 6km pa Pludmali atpakaļ. Turpceļš tiešām bija viegls, ja neskaita, ka sākumā par augstu uzspērāmies vienā no kalniem, tad nu atradām īsto un devāmies pa bezgalīgi, bezgalīgi lielu plato uz priekšu. Pēc ēšanas visi jūtamies labāk, pat ejam visi vienkopus un kaut ko runājam. Bizenajam tik maza somiņa plecos, bet Vimbam alus un pārējās mantas maisiņā pie rokas. Man viņš atgādina kādu, kas nāk no veikala ar iepirkumiem. Par to arī pasmejamies. Vimba ik pa laikam gājienā dzied: “Cik grūt` latviešu sievietei būt! Stiprai kā Lāčplēsim, gudrai kā Laimdotai, čaklai kā Pelnrušķītei!” Un Bizenajs tik skandina: “Avansu iedosi?” “Ēē, iedo avansu!” Vismaz kāds prieciņš. Ejam, ejam, ainava joprojām nemainās, neticas, ka tie 6km tik gari, bet tad jau ieraugām arī pēdējo waypointu! Yēēē!!!

Tuvojoties galam, parādās atkal akmeņi. Esam priekšpēdējā kalna galā, lejā rēgojas ieleja, līdz kurai jānokāpj vien 250 vertikālie metri, un tad vēl 250m augsts kalns, kurā vispirms jāuzkāpj un tad šie paši metri jānokāpj lejā. Ieslēdzu GPS un no šobrīdējās vietas līdz slēpnim rādās vairs tikai 500m. Vienā pusē atrodas krauja, kur lejā ir Barenca jūra, otrā pusē bezgalīgs kalns. Taisām fotosesiju, ripinām lejā akmeņus un cenšamies saņemties pēdējam nokāpienam.

pierasta ainava

lejā Barenca jūra

tur netālu, pa labi lejā ir slēpnis

20:49, pirms nokāpiena

bize uz peizāžas fona

Kāpt lejā tomēr grūtāk, pie tam šim kalnam ir pamatīgs stāvums plus visa nogāze klāta ar kustīgiem akmeņiem. Jākāpj ir ļoti lēnām un uzmanīgi, lai neaizbrauktu ar tiem visiem lejā vai neiekustinātu pa priekšu gājējiem virsū. Bize laikam dzimis kalnos, man no aizmugures izskatās, ka viņam nekādas problēmas kāpšana lejā pa stāvajiem, kustīgajiem akmeņiem nesagādā. Ar acīm visu laiku meklēju vietu, kur likt kāju, lai tas būtu daudz maz droši. Un lēnām nokāpju arī es, vēl no lejas dzirdu, ka Bize sauc, ka tur esot pills ar briežu ragiem.

20:58, sākam nokāpienu

kaut kā tā izskatījās, kāpjot lejā. Bildē viss izskatās savādāk...

he! atrodiet nu mani un vimbu -21:11

Piesēžam, lai atpūstos pirms lielā kāpiena augšup, bet es tomēr intereses pēc ieslēdzu GPS, lai paskatītos, kur tad īsti ir slēpnis. Un Tavu brīnumu! Rādās, ka 67m esam jau pagājuši garām. Atviegloti uzelpojam, ka nebūs jākāpj tādā pašā kalnā augšā un tad lejā, no kura tikko kā nokāpām. Vimba aizskrien meklēt slaveno akmens čupu. Un atrod, Rokija cienīgas līksmju un prieka izpausmes – Rokas gaisā! Jāā! Es atradu – viņš sauc! Aizejam arī mēs ar Bizi un tik tiešām, tur šī bļoda ir, esam atraduši to, pēc kā mēs nācām!!

logošanās process...

Logošanās procesu sākam 22:13 – tātad 6km esam nākuši 2h. Katrs sarakstām garu penteri, kas un kā ir bijis, izņemam ceļotājus, ieliekam somu ceļotāju [šim misija bija palikt Somijā, bet mēs par spīti, ka neviens soms nav papūlējies aizbraukt uz tuvo NBS slēpni, to ieliekam NBS kastē]. Vimbam uznāk labestības mirklis, ka viņš saliek visu ko slēpnī no kabatām. Saule augstu un zemāk neiet – “šausmīgi spīd, traucē skatīties uz Sauli!” [by vimba_zlobnaja]. Izņemam vienreizējo kameru, kas ielikta tur 2004. gadā līdz ar slēpņa izlikšanu (derīguma termiņš 2005 Oct) un bildējam sausu [ar cerību, ka tur vispār kaut kas sanāks]. Un redz, kas no tā visa sanāca…

kadrs #1

kadrs #2

kadrs #3

kadrs #4

kadrs #5

Ik kadrs jāpārtin ar roku. Taisām vaļā Cēsu alu un gardām mutēm lokam, jūtamies to nopelnījuši. Ieliekam alu, Latvijas Krējuma šokolādi, apēdam tur esošos Musļi. Un vimba sauc “Visi trakabļi mani!!!” Šim par godu top arī bilde.

kadrs #6 -Visi trakabļi mani!!!

Kasti noslēpjam labāk, tā teikt – saliekam virsū daudz vairāk akmeņu nekā pirms tam un dodamies uz pludmali. Kopš logošanās sākuma ir pagājusi turpat stunda!!! [Neatceros, kad vēl pie kāda slēpņa būtu pavadījusi tik ilgu laiku].

kadrs #7 -promejot

kadrs #8

kadrs #9 -tie baltie ir ziemeļbrieži skrejoši

kadrs #10 -bize akmeņos

kadrs #11 -antra akmeņos

kadrs #12 -vimba ne akmeņos

kadrs #13 -nokāpšana lejā uz jūru

kadrs #14

kadrs #15 -vimbas zābaki

kadrs #16 -nokāpiens

Aizejam līdz nokāpšanai uz pludmali un ceram atrast to būdeli. Nokāpšana gan atkal pa stāviem, stāviem akmeņiem. Pludmale lejā piedrazota līdz ārprātam. Izskaloti milzīgi baļķi, vecas un jaunas bojas, plastmasas kannas un visvisādi sīkumi. Bizenajs no pludmales sazinās ar juris1c, teikdams, ka nupat kā paņēmām, bet ziņas Latvijā izplatās vēja spārniem – visiem atnāk apsveikuma īsziņas. Tas tā patīkami. Atrodam arī būdu, kurai nu jau gāžas iekšā griesti. Būdā vis visādas labas lietas – ir panna, gulta, galds, vecs konjaks [ja nemaldos] un atrodam arī viesu grāmatu. Pirmais ieraksts tajā datēts ar 1983. gadu. Pirmie latvieši tur bijuši 2003. gadā un mēs saskaitām sevi kā piektos. Tātad, citi cilvēki un arī latvieši turp brauc ne tikai slēpņa dēļ, bet tāpat, lai būtu Eiropas tālākajā Ziemeļu punktā. 23:47 sākam savu lugas ierakstu viesu grāmatā – ar visiem aktieriem, priekškariem un scenāriju.

kadrs #17 -pie būdas

kadrs #18 -vimba ar konjaciņu

mūsu fantastiskais viesu grāmatas ieraksts

Tad nu pabaudām nedaudz ainavu un dodamies atpakaļ. Ir gandarījums un prieks, ka nu tikai jāaiziet atpakaļ, bet tai pat laikā neapzināmies, ka tā bija TIKAI puse no visa lielā gājiena. Un līdz pludmalei tur tālu – ja domājām, ka būs smukas smiltiņas, pa kurām īzī pīzī iet, tad smagi maldāmies – visa pludmale vienos akmeņos.. [a, kā gan savādāk?!?]

kadrs #19 -pludmales mazās smiltiņas

kadrs #20 -pēdējie mākslas foto

kadrs #21

kadrs #22 -kaut kāds jokains prieks

kadrs #23 -vairāk nekā 5 gadus vecās filmiņas pēdējais kadrs

kadrs #24 -... un filmiņas pirmais kadrs, pirms 5 gadiem, pats kameras īpašnieks

Bize vēl paspēj diezgan sāpīgi nolikties uz tiem akmeņiem. Pa ceļam, panākot vimbu un bizi, skatos ar ko šie nodarbojas. Sadabūjuši oranžu boju netālu akmeņos un tad tagad ar citiem akmeņiem met pa to, lai saplēstu. Nodarbe visnotaļ jauka, ne mirklis nepaiet, kad jau visi trīs mētājam pa to akmeņus. Šī nodarbe vien jau liecina, ka laikam neviens no mums nav entuziasma pilns kaut kur baigi iet prom. Metam, metam, līdz boja sadrumstalojas un vairs nav pa ko mest. Tad ejam tālāk.

Nonākam vēl pēdējā pludmales ielokā, kur šoreiz tiešām ir smiltiņas. Apsēžoties, jūtu, kā man sāp pēdas. Jūtās, ka viena tulzna arī jau pušu, bet par laimi pie šīm sajūtām vēl kaut kā var pierast. Tālāk jākāpj stāvā kalnā un tad vēl gabals, ko iet līdz somām. Atkal parādās akmeņi, šoreiz arī kalni un lejā tek upe, kuru turpceļā līdz somu vietai redzējām apakšā tekam. Pēdējais kāpiens līdz somām pilnīgi slims un grūts! Domāju, ka neuzkāpšu, jo apstājos ik pēc 3-5 soļiem ievilkt elpu un saņemt spēkus. Eju, lēnām, līdz ieraugu mahājošos Bizenaja stāvu. Beidzot! Somas! Pirmie 6km ir nolauzti! Pēdas sāp nenormāli, spēciņš ir diezgan maz, plkst. rāda 01:25. Un šī iemesla dēļ novienojamies, ka nenakšņosim nekur – visupirms pēc tam iet būs daudz grūtāk, otrkārt, ja nakšņosim [kas būs kādas 10h apmēram] un tad iesim savas 10-12h, tad saunu nedabūsim, jo viesnīca būs ciet! Tāpēc ir jāiet tagad, lai atpakaļ esam kaut kad pa dienu. Un, lai gan plkst ir 01:25, spīd saule un tikpat labi varētu būt 13:25. Pirms iešanas novelkam visi zābakus un uzlīmējam Bizes īpašos plāksterus uz tulznu vietām. Un man jau tad pēdas izskatās bālas, bālas, ūdenī izmirkušas, āda mīksta, sāpīga, traki. Nolīmējos ar plāksteriem, velku zeķes, zābakus [kas jau pažuvuši] un lēnām varam doties.

Uzreiz sākot iet, var just, ka ir labāk – plāksteri tulznas piespieduši un var iet. Šoreiz gan nedomājam sevi vēl mocīt un ejam pa taisno lejā gar upi, kur ir līdzens un smuka taciņa! Nesaprotu, kāpēc pirms tam gājām pa slīpu nogāzi un traumējām sev tik kājas. Iešana ir pat viegla, kad ieejas ritmā. Šoreiz samanām un ejam garām visiem waypointiem – vienvārdsakot, ejam tā kā ir bijis paredzēts iet.. Pie viena no ezeriņiem uztankojamies, neilgā laikā esam nogājuši ~6km. Tiesa, sanāk iet arī pa slīpu nogāzi, kas iedveš nenormāli lielas sāpes! Bize tik mierina, ka pa šādu vēl 1,5km. Esmu jau tiktāl izvārdzināta, ka ieskatīties kartē jau negribas, jo zinu cik sasodīti tālu vēl jāiet.

Kad upes daudz maz līdzenie krasti beidzas, sākas kalni ar akmeņu laukiem. Uz katru soli jūtu visu pēdu, griež kā ar nazi, sāp potītes, un sākusi sāpēt arī kreisā kāja cirksnī, kā dēļ to ir ļoti, ļoti grūti un ļoti, ļoti sāpīgi pacelt. Izsīkst arī enerģija un spēks un tā dēļ vienkārši nevar pacelt kāju, lai kaut kur kāptu. Galvā izrēķinu taisnāko trajektoriju, lai nokļūtu tur, kur Bize un Vimba un pirmoreiz mūžā, pasperot kaut mazu solīti sāņus, izjūtu, ka tas ir bijis absolūti lieks un nepārdomāts enerģijas patēriņš. Enerģijas, kuru man vēl vajadzēs turpmāk. Tāda varen jocīga sajūta, nevienā ikdienišķā situācijā tādu neizjutīsi. Ik pa laikam acīs riešās asaras – par visu šo situāciju, par sekām, par to, ka vēl ir tik tālu un par to, ka itin neviens taču nevar palīdzēt un atbraukt uz turieni. Jāņem rokās vien savs kaķu spēciņš un jāsper solis pēc soļa. Tik stāstu sev, ka davai, Saņemies, saņemies! Ik solis ir tuvāk mājām, ik solis ir tuvāk saunai, tuvāk zemei, uz kuras apsēsties, tuvāk teltij, mašīnai, citiem apaviem, varēsi nolikt malā somu. Tikai ej! Kaut vai ļoti lēni, bet ej! Un tā nu runājos ar sevi, paraudu, ar grūtībām cilāju kājas un man liekas, ka tie kilometri rūk divplākšņa režīmā. Vairs nav jau iestājies autopilots [jo tad kaut ko vēl var just], bet ir pilnīga apātija.

Vimba un Bize ik pa kilometram apmēram taisa pūšanās pauzi, vienā no tām Bize no tāluma man sauc “Avansu man iedosi?” un man tas pat vairs neliekas smieklīgi… Runājot taču arī patērējas enerģija. Ejot pāri vienam no bezgalīgajiem akmeņu laukiem, dziedu “akmeņu lauks, viens vienīgs akmeņu lauks”. Nekas labāks un priecīgāks man prātā nenāk. Vienīgais, kas ir prātā, ir akmeņi. Vimba, ejot sev laiku īsina ar Omnibusu. Sava stāvokļa dēļ es drīzāk eju 5 soļus apkārt lielam akmenim nekā eju tam pāri. Protams, turpceļā viss bija otrādāk. Vimba un Bize mani jau apsēdušies gaida. Nesaprotu, kā viņiem nesalst, mani ilgi gaidot, jo man sāk salt gandrīz uzreiz. Apsēžos un nudien negribas nekur iet. Ēst vairs negribas vispār, dzert arī ne. Attiecībā uz šo man ir pieņēmums, ka organisms vienkārši aizklapējis ciet šīs uz šo brīdi nevajadzīgās funkcijas. Pats grūtākais un trakākais pēc pauzēm ir tas, ka ir jāiemācās uzlikt viss svars atkal uz pēdām. Tur tā viss jau ir izmocīts, nomocīts, izmircis, samircis un, sēžot atslābis, bet tagad šīm sāpīgajām tulznām ir jāpaņem mans svars. Pasperu dažus mazus solīšus, katrā no tiem sajūtu visas ķermeņa sāpīgās un nevarīgās vietas, bet turpinu iet.

Vienā no pauzēm, kad palikuši vēl 8km līdz finišam, ieraugām lejā zaļu telti tālumā. Spriežam, kas tie varētu būt. Diemžēl, kad tos sasniedzam un ejam garām, mums pavīd doma, ka varētu pamodināt, bet tomēr nepamodinām. To pēc tam ļoti, ļoti nožēlojām, jo iespējams, ka tie bija citi uz NBS gājēji. Savukārt, pirms vienas no citām pauzēm es gandrīz nozaudēju Bizenaju un Vimbu, šie kaut kur nogriezušies un labu brīdi nekur apkārt neredzu nevienu dzīvu dvēseli, bet tad kaut kur sāņus ieraugu zaļo Bizenaju, kurš intensīvi mahājas. Labi, ka tā!

Tā iešanas procesā paiet 6h un tiekam līdz upei. Atpakaļceļā esam redzējuši pilnīgi visus waypointus un tā vien liekas, ka ejam pa pareizo trajektoriju, jo kāpšana kalnā un iešana kaut kur pa azimutu tagad liekas absolūti neiedomājama un bezjēdzīga. Pie upes nonāku ar dalītām izjūtām. Visupirms ir prieks, ka esam tik tuvu finišam, pēc upes taču tikai nedaudz, ko iet un akmeņi tikpat kā nav. Bet no otras puses, man ir bail vilkt nost zābakus, jo nezinu, ko es tur ieraudzīšu. Man ir bail basām pēdām kāpt upē ar asajiem gultnes akmeņiem, tāpēc pat apsveru domu doties pāri upei ar zābakiem kājās. Ar Vimbu sarunājam, ka viņš pārnesīs manu somu [uz to es tiešām laikam neesmu spējīga]. Sevi kaut kā pārnest, to vēl jā, bet ne somu. Velku nost zābakus. Pēdas augšdaļa ir izmirkusi, visa ļoti sāpīga, bet vismaz nekur nav nekas pušu. Bize tikmēr jau pārgājis un es tikmēr mācos, kura tā īstenā un patiesā pāriešanas trajektorija. Zābakus piekabinu pie somas, atstāju Vimbam un dodos. Pārsteidzošā kārtā aukstajā upē jūtos labāk nekā ar zābakiem kājās. Laikam gandrīz ledusaukstais ūdens dod patīkamas izjūtas nomocītajām pēdām, atspridzinošas sajūtas. Eju turpat, kur Bize un tieku galā daudz veiksmīgāk nekā turpceļā. Tagad vēl Vimbas kārta – visupirms ar sevi un savu somu un tad manu somu. Otrajā gājienā viņš bīstami upē sasveras, bet viss beidzas labi. Paldies!

Otrā krastā turpinās plāksteru epopeja. Bize man pamanījis pamatīgu bumbuļtulznu kreisās pēdas malā, jā, tā ir viena no. Atkal visu kārtīgi nolīmēju, zeķes, zābaki un var doties. Vēl pa starpu katrs izsakāmies, kas būs pirmā lieta, ko izdarīsim sasniedzot Mehamnu. Man tā būs zābaku novilkšana!!! Atkal tas pats ar svara uzlikšanu pēdām, jāpierod un pie tam jākāpj stāvā kalnā. Kopš turpceļa atmiņā ir palicis, ka no starta līdz upei nebija tālu, ko iet, kalni gandrīz tikpat kā nebija un nedaudz purviņi. Bet nu laikam ar to visu savu starta enerģijas pārpilnību palaidām to visu garām. Patiesībā ceļš vēl ir garš, jo garš! Mehamnas lidosta atrodas vēl pēc kāda gabala – tur aiz tā tālā kalna – tā nosaka vimba. Ejam, protams, katrs savā ātrumā, Bize aizjoņo pa priekšu, vimba viņam no pakaļas, bet es noslēdzu šo ķēdīti. Spēciņš ir tik sasodīti maz! Ikkatrs solītis ir tik liels, cik to spertu apmēram trīs-gadīgs bērns un tas viss notiek ļoti lēni. Ja jākāpj kaut kur no kalna lejā, tad tās ir elles mocības. Saliekt kāju nav spēka un pēda, uz kuras jāatbalstās – nu jā, no tām sāpītēm birst asaras. Tomēr ir liela motivācija, ir redzama jau Mehamnas lidosta. Lēni ejot, ejas arī lēni, purviem eju pāri pa taisno, jo nav spēka vairs iet kaut kur riņķī apkārt un kāda gan no tā būtu jēga.

Tā lēnām tuvojos finišam un savā prātiņā nodomāju, ka šie abi būs jau aizgājuši līdz galam, nekur nestājoties. Un ar tādu domu ejot, tikai pēdējā brīdī pie pirmā waypointa pamanu divus guļošus cilvēkus, kas izrādās vimba un bize. Un izrādās, ka viņi paspējuši jau aizmigt. Modinu vien augšā un saku, ka jāiet tālāk. Ceļamies un ejam – katrs pa sev labāko un tīkamāko trajektoriju. Vēl pēdējās takas [kas tomēr ir tur iemītas] un tad pēdējā lielā nokalne. Jā, mans iešanas ātrums ir daudz, daudz lēnāks, iepalieku uzreiz. Kad esmu pēdējā kalna galā, redzu abus šos jau ejam gar žogu. Un šoreiz nekādas takas nemeklēju, cauri visiem purviem un krūmiem eju pa taisno uz žogu – nav ne mazākās vēlēšanās meklēt takas turpinājumu vai iet, kur iet tā. Dodos maziem solīšiem lejā, lai pēc iespējas mazāk kāja slidinātos zābakā – sāp, sāp, taču. Un tad jau žogs, stulbie akmeņi visur un jau redzu Bizenaju, kurš nāk man pretī pēc somas! Daži desmiti metru un ir sasniegts gals! Beidzot! Ak, jēziņ!

Tiekot līdz mašīnai, novelku zābakus un varu justies laimīgs cilvēks! Kāju stāvoklis tāds pats kā līdz šim, spēka nav, sāp visas maliņas. Lai iekāptu mašīnas aizmugurē, kāju tik augstu pacelt nevaru. Nākas visupirms apsēsties un tad ielocīt kājas. Vimba saka, ka atnācām 09:20, kas nozīmē, ka prom bijām nedaudz vairāk kā 22h. Ņemot vērā stundīgo logošanos, ēšanas pauzi, visas pārējās pauzes, kādas 3h var norēķināt nost. Savukārt, teorijā esam nogājuši 24km reiz 2, bet praksē pieņemam, ka būs savi 60. Un nu varam braukt uz pirms 2h sms veidā pasūtīto saunu. Ņeužeļi.. ? Nudien neticas.

Godprātīgi varam atzīties, ka ikkatrs par velti gājienā iznēsājām līdzi guļammaisus, paklājiņus un Bizenajs arī telti. Bizenajam soma svēra ~19kg. Arī pārtika bija daudz par daudz, kaut kādas drēbes. Nu jā, būtu varējuši iet katrs ar mazu somiņu, nevis tādām lielām. Bet nekad jau neko nevar zināt – ar laikapstākļiem un ar nez ko vēl. Citi gājēji uz NBS ir patērējuši 4 dienas – mēs nesaprotam, ko tik ilgi tur var darīt.