Izlēmu, ka arī man ir jāveic savi lieliskie ieraksti par savām skriešanām, tāpēc nu sākšu ar to, kā un kad tas vispār ar mani sākās.

Savas aktīvās skriešanas gaitas es patiesībā uzsāku jau 1999. gadā, kad sāku trenēties vieglatlētikā. Tiesa, īsajā sprintā un horizontālajās lēkšanās (līdz trīssolim gan tā īsti nekad netiku). Tad drusciņ patrenējos, bet pēc kāda gadiņa man viss apriebās, un es aizgāju prom. Nepagāja ne 3 gadi, kad 2002. gadā es atgriezos ar milzīgu nožēlu par pieļauto lielo dzīves kļūdu, un tā nu mēģināju sasmelt visu, ko varēja sasmelt.

Nākamie 5 gadi pagāja intensīvos treniņos pārsvarā Daugavas stadionā – ārā stadionā un iekšā manēžā, tur zem tribīnēm. Rudenī, kad krājām bāzi, lēkājām, piemēram, uz vienas kājas pāri visam futbola laukumam. Braucām visi ar treneri ar trolejbusu mirt uz Biķernieku mežu, kur mums visupirms lika skriet pārmaiņas pa kalniņiem aplītī un nekad nevarēja zināt, pēc cik ilga laika būs trenera svilpe un kad beidzot varēs skriet lēnām un atgūties pēc tā ātruma. Bet pēc tā visa devāmies uz lielisko smilšu kalnu pie vecās slēpošanas bāzes, kur sākumā vardītēs no kalna nolecām lejā, tad kādas 10-15 sekundes atguvāmies un pilnā ātrumā atkal skrējām pa tām stāvajām smiltīm augšup. Tie bija bālie un ģībstamie treniņi. Bet treniņa beigās treneris katram izsniedza vienu ledenīti. Un tad atkal ar trolejbusu atpakaļ. Vienā tādā reizē no rīta bija uzsnidzis sniegs, bet treniņš netika atcelts. Tā vietā pret slapjām kājām treneris visiem bija paņēmis līdzi plastmasas maisiņus, kurus ievilkt apavos. Skrējām arī uz laiku, kad tuvojās sacensības. Skrējām pilnā ātrumā pa trepēm arī Daugavas stadiona tribīnēs. Lecām ar vienu vai abām kājām barjeras. Skrējām dažādus pārmaiņu skrējienus Grīziņkalnā pa kalniņiem, gari plaši pret kalnu un tad uz biežumu lejup no kalna. Un kronis visam bija apļošana stadionā: 150m gari-plaši, 250m tipināt; tad 150m gari-plaši, 200m tipināt; tad 150m gari-plaši, 150m tipināt… Beigās sanāca 150m gari-plaši, 0m tipināt, 150m gari-plaši, kas faktiski nozīmēja 300m gari, plaši. Vēl viens mirstamais. Bet vispār, ja tā padomā, tad treniņi bija pat ļoti, ļoti interesanti.

Un sestdienas neiztrūkstošais elements bija svaru zāle RTK telpās. Kādu stundiņu intensīvi darbojāmies ar spēciņu un lokanību, bet saldajā ēdienā spēlējām florbolu turpat blakus esošajā sporta zālē.

Dažkārt treneris ļāva mums arī izklaidēties. Turpat Rīgā pie Daugavas stadiona, tur tajā sienā paralēli tribīnēm, kur uzzīmēta tautumeita ar saules vainagu (?), lūk, tur iekšā ir tā bobleja ratiņu estakāde ar sliedēm. Un tad mums treneris izsniedza atslēdziņu un palaida vienus pašus tur māžoties tajā estakādē ar tiem ratiņiem. Smieklīgi jau bija – nenoliedzami.

Un vēl mēs uz nometnēm braucām. Piedzīvoju tādas veselas divas, jo nebiju pati perspektīvākā audzēkne. Viena bija Murjāņos, kad tieši tur tika atklāts jaunais stadions – jauns un svaigs, bet otra bija Valkā. Un tad tur aizvadījām 2 treniņus dienā, no kuriem trešais reizēm bija volejbols vai florbols. Ēdām nu nejēdzīgi daudz, jo īpaši Murjāņos. Baroja jau kā uz kaušanu, un visi varēja dabūt vēl papildporcijas. Ak!

Un tad no 2005. līdz 2008. gadam piedalījos visādās sacensībās, kurās izskrēju 100m PB 14,06; 200m PB 29,41; tāllēkšanā PB 4,60m. Vienreiz bija doma arī par trīssoli, bet treniņā man nekas nesanāca, nekādi nevarēju saprast, kā viņi to pirmo soli ar to lielo vēzienu taisa. Tā nu tas sacensībās izpalika un varbūt labi, ka tā. Man vispār bija tāda problēma – līdzko sacensības klāt, tā viss, klemme kājās un uz acīm un skrienu kā sapīta. Uztraucos nenormāli. Un tad ar šiem pieticīgajiem rezultātiem arī es sapratu, ka vieglatlētes karjera man diemžēl nebūs – nebūšu es pasaules klases skrējēja – un metu visam mieru. Nu mieru vismaz tādā ziņā, ka netrenējos pie trenera.

Pašu skriešanu tā vis` prom nemetu, bet apmēram divreiz mēnesī izgāju paskriet. Tā paskriešana gan bija tāda, ka mēle allaž aptinusies ap kaklu, man toreiz nebija ne jausmas, ka sirds taču jātrenē, sirds! Piedalījos Rīgas maratona piecīšos un vienreiz 10km, un vēlāk rudenī Siguldas Kalnu maratonā, kur 11km distancē burtiski nomiru. 🙂 Tas bija laikos, kad tur vēl bija 11km, 33km un 55km, un toreiz es nu nekādi nesapratu, kā normāls cilvēks tur var 33 un kur nu vēl 55 kilometrus noskriet.

Bet tad pienāca brīdis, kad pēkšņi sadomāju, ka gribu skriet pēc pulsa. Gribu uztrenēties. Kam – to es vēl nevaru pateikt, bet kaut kam noteikti. Bet par to jau nākamajā rakstiņā.

 

 

Tātad…

Kopumā NBS braucienam patērējām nedaudz vairāk kā 7 savas dzīves dienas – no 2010. gada 26. jūnija pēcpusdienas līdz 3. jūlija vēlam vakaram. Šo dienu laikā nobraucām 3924km ar mašīnu, šķērsojot Latvijas, Igaunijas, Somijas valstu teritorijas, kā arī Norvēģijas Ziemeļu daļu. ~50-60km nogājām ar kājām, sasniedzot Eiropas tālāko Ziemeļu sauszemes punktu un paņemot tur esošo slēpni.

Šorīt pieceļamies plkst. 06:00 svaigi kā gurķīši, kārtīgi izgulējušies principā 16 stundas. Pa nakti, laikam saunas sarunu iespaidā redzu sapni par to, ka man ir jāiet maģistros – sapnī redzot pat pašu Stūri! Nu nē… Turpat teltī vārām ūdeni, lai ieēstu kādu siltu roltonu un iedzertu kafiju. Sēdēt pagrūti tulznu dēļ – nevar ne šā, ne kā. Kad paēsts, sākam pakot nost telti un kārtot mašīnu, lai brauktu kaut cik Latvijas virzienā.

Pēc minūtēm piecām jau esam klāt pie pazīstamās viesnīcas – Safari Hotel, lai dotos baudīt saunas prieciņus. Tas mums izmaksā 270NOK jeb 24LVL. Pulkstenis rāda gandrīz 10 no rīta. Viesnīcas darbinieki jau salikuši mums katram pa 2 baltiem dvieļiem. Kamēr Bizenajs un Vimba brauc uz veikalu pēc garšīgajām marinētajām Norvēģijas zivīm bundulī, es eju dušā. Kad šie atpakaļ, uz mašīnas saliekam žāvēties NBS gājiena sastaigātās drēbes. Spīd smuka saulīte un tajā un aizvējā pat ir silti. Lēnām nobriestam arī līdz saunai. Jāteic, saunas izmēri nav nekādi mazie tomēr – visai omulīgi tur varētu vienlaicīgi sēdēt cilvēki 10

Kas ir NBS…? Nothing But Stones – slēpnis, kas atrodas turpat pie Eiropas galējā sauszemes Ziemeļu punkta – Nordkyn / Kinnarodden, Norvēģijas Ziemeļu galā. Lai nu kā, šis slēpnis ir arī visa brauciena mērķis un tad beidzot ir tā diena, kad uz to dosimies. No Nordic Safari hoteļa mums ir karte, mums ir GPS ar sabakstītiem waypointiem, par kuriem zinām, ka tie ir akmeņu krāvumi akmeņu laukos.